Pārvadāt velosipēdu lidmašīnā – tā nav nekāda lielā māksla. Ja biļetes pirkšanas laikā mājaslapā var izvēlēties: “sporta inventārs”, vai, vēl jo vairāk, “velosipēds”, to noteikti ir vērts izdarīt, pirms tam uzmanīgi izlasot visus konkrētā aviopārvadātāja noteikumus.
Parasti šis prieks maksā no 30 līdz 40 eiro vienā virzienā, bet iepakot lūdz (ja lūdz) speciālā velosomā, velopakā vai kartona kastē. Derēs arī parasti atkritumu maisi, kas aptīti ar skoču, ja citu variantu nav, kas bieži gadās atgriežoties (lai nestaipītu iepakojumu sev līdzi). Pakojot stūre jāpagriež uz sāniem, jānoskrūvē pedāļi un nedaudz jāizlaiž gaiss no riepām.
Es izvēlējos pārbaudīto variantu ar kasti, ko par pliku paldies dabūju vietējā veloveikalā “Veloserviss”, kas atrodas pie tirgus un centrālās ģimnāzijas, pretim “Sport 2000”. Kaste veiksmīgi ielīda tēta Volkswagen “Polo”, lai gan tas nav nekāds lielais. Līdz Vilnious Oro Uostas nokļuvām raiti, pa ceļam pat iegriezāmies t/c Akropolis, jo tētis ir svēti pārliecināts, ka lietuviešu maize izstaro īpaši labvēlīgas emanācijas.
Viļņas lidosta nav liela, un stāvvietas automāts pieņem tikai vietējās monētas. Es uzskatu, tas ir kaut kāds mežonīgums un barbarisms, ja par to nezini – tā arī paliksi stāvvietā nakšņot. Ir arī pluss – viegli nokļūt līdz reģistrācijai un geitam, nekādi pūļi nav novērojami. Uzvilcis šortus un maiciņu, un galīgi iestūķējis rīčuku kastē, es stundiņu pakūkoju rindā un nodevu savu kumeļu uz speclentas neformāta bagāžai. Viss noritēja gludi, bez aizķeršanās, lai gan biju gatavs tam, ka lūgs kasti atvērt – precedenti ir bijuši. Kopš tā laika aizlīmēju augšu ar pasta lenti, kuru vajadzības gadījumā var viegli noplēst un pielīmēt atpakaļ, lai iepriecinātu piekasīgos robežsargus.
Pie ieejas geitā mūs gaidīja pārsteigums – papildu personīgo mantu apskate, gan vizuāla, gan ar metāldetektoru. Atgādināšu, ka parasto kontroli lidostā mēs tobrīd jau bijām izgājuši. Lūk, arī pirmā bezdelīga, kas vēsta par to, cik grūti ir ebreju valstij pastāvēt naidīgu arābu režīmu ielenkumā. Gandrīz visas Izraēlu ieskaujošās valstis (un tās ir Libāna, Sīrija, Ēģipte un Jordānija) izturas pret to vai nu neslēpti naidīgi (Libāna un Sīrija), vai nu piesardzīgi (Ēģipte). Izņēmums ir varbūt vienīgi Jordānija, bet arī ar to viss nav tik gludi.
Nu ko, neesmu jau no cukura, un, lai gan dodu priekšroku, ka mani apgrābsta meitenes, nevis veči, vīrišķīgi izturēju divas pārmeklēšanas no galvas līdz kājām – vienu lidostas kontrolē, otru pirms geita. Tas izrādījās pat ne pats trakākais – vēl sliktāka bija ilgā gaidīšana rindā uz iekāpšanu aukstā tamburā. Kā vēlāk trāpīgi atzīmēja Natans (mans pirmais hosts), kad lido no aukstas valsts uz siltu, tu vai nu salsti izlidojot, vai nu vāries pats savos sviedros ielidojot. Man ir biezs taukaudu aizsargslānis, tāpēc migrācijas brīdī priekšroku dodu patīkamajam Baltijas rudens vēsumam, nevis Telavivas nomācošajam karstumam.
Tajā pašā rindā mēs pārmijām pāris vārdus ar citiem ceļotājiem. Pārītis lietuviešu jautāja rūdītam ebreju ceļotājam, kā viņiem nokļūt līdz Hiltonam, uz ko visi apkārtējie pamatoti atbildēja: ja reiz esat sataisījušies uz Hiltonu, paņemiet taksi. Kaut kas te nav tīrs, es nopratu, uz Hiltonu ar Wizz Air nelido. Tā arī izrādījās, visi kopā pasmējāmies.
Savukārt kāds Telavivas iemītnieks stāstīja par savu vizīti Lasvegasā, un, kad uzzināja, ka es taisos uz Negevas tuksnesi, paziņoja, ka turienes pilsētas ir vienas vienīgas bedres, un darīt tur vispār nav ko. Dažāda pasaules uztvere, dažādas vērtības. Man tur, par laimi, viss izrādījās tieši tas, kas vajadzīgs, kā biju cerējis.
Gari vai īsi, bet beidzot mūs ielaida vējainā vaļa vēderā. Reisu gan aizkavēja zinātnei maz zināmu iemeslu dēļ – it kā Kipra esot lūgusi nelīst viņas gaisa telpā. Man arī šķita, ka dzirdamība šī konkrētā Wizz Air flotes eksemplāra salonā ir sliktāka nekā citos gaisa kuģos, kuros man nācies pabūt.
Blāvās Viļņas laternu ugunis, mākoņi, jūras, zibeņi un pērkona negaisi mākoņos blakus lidmašīnai, spilgtais un svinīgais Telavivas-Jafo pilsētas aglomerācijas uguņu kaleidoskops, vērojumi, kā krāvēji pārkrauj čemodānus un kasti ar rīčuku uz tāda kā tārpa veida elektrokāra ar daudziem segmentiem, un beidzot es spēru kāju uz neizzinātas zemes virsmas, precīzāk, uz betona joslas ar drošības marķējumu.
Galvenā duty-free zāle ir smuki noformēta, bet strūklaka – tā vispār ir populāra Izraēlas tēma
Robežsargs man sarīkoja īsu un nepretenciozu pratināšanu:
- Kāpēc Izraēlā?
- Braukāties ar rīčuku.
- Kurp?
- Uz Negevu
- Kāpēc ne kopā ar grupu?
- Es viens pats arī tīri labi tieku galā, lūk, nesen biju Islandē, pats visu organizēju
- Par ko strādājat?
- Par programmētāju
- Darbavieta?
- Binitex
Pēdējais jautājums – slazds, lai arī naivs. Ja tu aizdomājies par to, kur strādā, tad tev vai nu ir problēmas ar galvu, vai nu tu esi melnbārdains terorists bez noteiktas dzīvesvietas, tā es to saprotu. Pārbaudi es izgāju, velosipēdu paņēmu pats, uzminot, kur izlīdīs lielgabarīta bagāža (tā parasti atbrauc atsevišķi), lai gan pie manis jau steidzās lidostas darbinieks.
Tālāk es ilgi pakūkoju pie ieejas, gaidot Natanu. Parastās komunikācijas un ekspektāciju aizķeršanās: viņš uzrakstīja, ka uztaisīs zīmi uz papīra, bet paslinkoja, zinot, ka es būšu ar rīčuku un mani atrast nebūs grūti. Taču mans rīčuks, gluži kā Mazā prinča jēriņš, bija būrī, un domāšanas inerce te nospēlēja ļaunu joku. Galu galā es paguvu samainīt naudu, nopirkt SIM karti, un tikai tad aizrakstīju hostam SMS ar lūgumu savākt mani no raibā noklīdušo bara, kas klaiņoja ap ielidošanas reisu izeju.
Rīčuks kopā ar milzīgo kasti iemests bagažņikā, un pa ceļam mēs dalāmies iespaidos. Ārā ir silts un mitrs, Telaviva jau sen ir saplūdusi vienā aglomerācijā ar apkārtējām pilsētiņām un Jafo metropoli. Natans, kurš pēkšņi izrādījās Antons, pametis Maskavu četru gadu vecumā, pa ceļam man pavēstīja visādus interesantus faktus. Šo pilsētu ar smieklīgajiem nosaukumiem, piemēram, Ramatgana, Kirjat Ono un Petahtikva, krutumu nosaka tajās ierīkoto apļveida krustojumu skaits, un, ja apļa centrā vēl atrodas izgaismota strūklaka vai statuja – vispār lieliski, nav kauns kaimiņu priekšā. Strūklakas Izraēlā vispār mīl, kas, visticamāk, izriet no vēlmes pierādīt, ka tuksnesis sen jau ir labiekārtots par ziedošu dārzu (kas lielā mērā ir taisnība) un ka problēmu ar ūdens trūkumu valstī nav (kas galīgi nav taisnība).
Dzīvoju es istabā ar lūk šādu nelielu lodziņu
Sienas rotātas ar zīmējumiem
Virtuve apvienota ar dzīvojamo istabu, studio stilā
Gaidu, kad kāds slavens zīmols sponsorēs manu blogu par reklāmu
Kur gan bez plakanā ekrāna un Xbox zem tā
Populārākā izklaide – šiša, bet pa mūsu modei vienkārši ūdenspīpe
Aiz loga - būvlaukums
Natana māja tiek piebūvēta un paplašināta no abām pusēm tieši ar iedzīvotājiem iekšā, kas rada sirreālistisku iespaidu. Šķiet, Izraēlā šāds paņēmiens nav retums.
Uzreiz redzams, ka valsts ir otrajā vietā pasaulē pēc cilvēku skaita ar pēcsskolas izglītības diplomiem, lielākā daļa cilvēku tajā pārvalda divas-trīs valodas (vismaz ivritu un angļu, bet imigranti bieži vien arī savu dzimto valodu, piemēram, krievu). Saprotams, ka daudzi vēl arī spēlē mūzikas instrumentus, ceļo, un visi, kuriem es jautāju, zina, kur atrodas Latvija, un daudzi pat var nosaukt galvaspilsētu. Intelektam un zināšanām ebreju kultūrā tiek atvēlēta liela loma. Ja nevari stāties pretī kaimiņu spēkam un ietekmei – nospied ar intelektu.